Laukšpati kristalizējas no magmas gan intruzīvajos, gan ekstruzīvajos iežos. Tie bieži sastopami arī metamorfajos iežos un nogulumiežos. Laukšpati iežos sastopami kā kompakti graudi un kristāli, kā dzīslas. Ir ieži, kas sastāv tikai no laukšpatiem, piemēram anortozīts.
Laukšpatu cietība svārstās no 6 līdz 6,5, tiem raksturīga monoklīnā singonija vai triklīnā singonija. Laukšpatiem var būt visdažādākās krāsas — tie ir bezkrāsas līdz melni, sārti, sarkani, zaļi, zili un brūni. Svītras krāsa vienmēr būs balta.
Dažādajiem laukšpatu veidiem raksturīga pakāpeniska ķīmiskā sastāva pāreja. Nosakot konkrētu laukšpata veidu, tiek noteikts ķīmisko elementu procentuālais saturs minerālā. Izdala trīs galējos laukšpatu minerālus:
Pārējo laukšpatu ķīmiskais sastāvs būtībā ir šo trīs laukšpatu ciets šķīdums dažādās proporcijās, tomēr ir arī laukšpati, kas nātrija, kalcija vai kālija vietā satur bāriju vai amonija grupu NH4 un alumīnija vietā — boru. Mikroklīns un anortīts reti veido cietos šķīdumus, taču abu pārējo veidu cietie šķīdumi ir izplatīti.
Satura rādītājs |
Ciets mikroklīna un albīta šķīdums tiek saukts par sārmaino laukšpatu. Sārmainajiem laukšpatiem piemīt raksturīga virsmas struktūra — pertīti. Tie ir radušies, atdziestot šī minerāla masai un šādi izpaužoties sastāva neviendabībai minerāla kristālā. Granītos pertītus nereti var redzēt ar neapbruņotu aci.
Ciets albīta un anortīta šķīdums tiek saukts par plagioklazu. Plagioklaza sērijas laukšpatus iedala smalkāk pēc anortīta satura (iekavās — procentuāls anortīta saturs minerālā):
Pateicoties savai lielajai izplatībai un vērtīgām īpašībām, laukšpati ir guvuši diezgan plašu pielietojumu.